Latvijas Māsu Asociācija
COVID 19: jaunāko informāciju skatīt šeit.

Aktualitātes › Tā ir misija – pat 50 latu alga neatturēja Ditu Raisku no sapņa par māsas profesiju

25/01/2017

Dita Raiska ir Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas galvenā māsa, Latvijas Māsu asociācijas prezidente un māszinību pedagoģe, kura profesijā strādā jau 27 gadus. Viņa jau no pašas bērnības ir vēlējusies kalpot sabiedrībai un rūpēties par pacientiem. Mazotnē viņa rūpējās par lellēm, rotaļlietām un pat vardītēm. Vēlme palīdzēt cilvēkiem ir iemesls, kāpēc Dita no rītiem ceļas un iet uz darbu.

Tiesa, ceļš uz pašreizējo pozīciju nav bijis viegls – ir bijuši brīži, kad Ditai bijis jāiztiek ar 50 latiem mēnesi, jo tāda bija medmāsas alga, vai bijusi pārāk kautrīga, lai strādātu ar pieaugušajiem. Entuziasms, mērķtiecība un sajūta, ka esi īstajā vietā, ir tas, kas Ditai ļāvis lēnām un neatlaidīgi kāpt pa karjeras kāpnēm, izbaudot katru savu dzīves posmu. Paralēli darbam Ditai ir izdevies arī izveidot ģimeni un nepārtraukt savu izglītošanos. Pašlaik Dita ne tikai apmāca jaunos mediķus, bet arī pati studē, lai iegūtu doktora grādu.

Medmāsas profesija ielikta šūpulī

“Nu varēja redzēt, ka tas bērnam ir šūpulī ielikts, ja tā var teikt,” par to, vai kādam bērnībā varēja rasties nojausma, ka viņas dzīvē pacientu aprūpe būs tik nozīmīga, stāsta Dita. Viņa norāda, ka ceļš uz māsas profesiju sācies agrā bērnībā, pat pirms skolas gaitu uzsākšanas. Ditas vēlmi aprūpēt pacientus un kļūt par māsu vai ārstu ievēroja arī viņas vecāki un vecvecāki – kā jau daudzi bērni, viņa mēdza aprūpēt rotaļlietas.

“Manas rotaļlietas bija mani aprūpējamie. Bija gan lāči, gan lelles… Es ļoti ilgi saglabāju vienu lācīti. Viņš bija ar pildspalvu sazīmēts, durstīts, nu tā kā imitētas darbības ar šļircīti. Protams, arī lelles. Nu tas bija tāds posms,” atceras Dita. Būdama maza meitene, viņa pētīja un aprūpēja arī sliekas un vardes. “Manās darbībās izpaudās šī ārstniecība un tā aprūpe, ja tā varētu teikt.”

Arī pēc skolas gaitu uzsākšanas vēlme kļūt par māsu un rūpēties par pacientiem viņai nepazuda. “Bija skolotāja uzdevusi uzdevumu – par ko tu gribi kļūt. Mums vajadzēja to vizualizēt zīmējumā. Ko es biju uzzīmējusi? Uzzīmēju māsiņu. Ar krustiņu. Tajā laikā bija tādas cepurītes ar krustiņiem aktuālas; nu tad es biju to tā izpaudusi.”

Dita par medicīnas māsu sāka mācīties uzreiz pēc pamatskolas absolvēšanas. Gadu pēc izlaiduma viņa satikās ar bijušajiem klasesbiedriem un audzinātāju. “Varat iedomāties? Klases audzinātāja mums izdalīja visiem tos zīmējumus, ko zīmējām pirmajā-trešajā klasē – par ko tu gribi kļūt. Es par to zīmējumu biju aizmirsusi. Es paskatos uz to zīmējumu, un viņa saka: “Kur jūs tagad esat?” Un tas sapnis, tas, ko es biju vizuāli zīmējusi, bija piepildījies. Es mācījos medicīnas skolā.”

Iztika ar 50 latiem mēnesī, bet profesiju nepameta

Par savu profesijas izvēli arī tagad Dita runā ar pārliecību: “Māsa – tā ir mana misija. Es nevaru iedomāties [savu dzīvi bez šīs profesijas]. Māsas darbs – tas ir tas, kas man patīk.” Viņa ir izmēģinājusi darbu arī citā jomā, bet ātri vien aptvērusi, ka vēlas savu dzīvi saistīt ar medicīnu un pacientu aprūpi. “Es sapratu – tas nav mans aicinājums. Tāpēc es esmu šeit, un tāpēc es sapratu, ka mans aicinājums ir kalpot sabiedrībai un kalpot ar to, ka mēs rūpējamies par veselību, mēs rūpējamies par mūsu sabiedrību, par pacientiem.”

BKUS galvenā māsa atklāj, ka atalgojums nekad nav bijis noteicošais viņas karjeras izvēlē. Tas nekad nav bijis iemesls, kāpēc viņa ceļas no rīta un dodas uz darbu. Tomēr bez atalgojuma arī nav iespējams izdzīvot, jo ikvienai māsai ir jārūpējas ne tikai par pacientiem un sabiedrības veselību, bet arī par sevi, savu ģimeni un tuviniekiem. Strādājot šai profesijā, arī Dita ir saskārusies ar problēmām, ko rada zemais atalgojums.

“Tad bija tāda situācija, kad tu nevarēji izdzīvot no algas līdz algai. Tie bija 50 lati, 55 lati. Tā bija ārkārtīgi maza summa. To mēs nevaram šodien iztēloties. Tas ir vienkārši prātam neaptverami, bet man ir saglabājušās šīs algas veidlapiņas, kur man ir šis atalgojums 50 lati, 70 lati,” par laiku pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas stāsta Dita. Vecāku atbalsta, entuziasma un mērķtiecības dēļ viņa varēja izdzīvot un palikt profesijā. “90. gadi bija ārkārtīgi smagi tīri finansiāli, un man nezuda mērķtiecība palikt tai profesijā, kur es esmu.”

Dita gan atklāj, ka arī viņa ir piedzīvojusi sava veida krīzi un gandrīz atstājusi māsas profesiju jau pašā sākumā. Tas notika vēl mācību laikā koledžā. Viņai bija jāiziet prakse, kur darbs bija ar pieaugušiem cilvēkiem. Būdama jauna, kautrīga un bikla, viņa nevarēja atrast kontaktu ar pacientiem un jau grasījās atmest ar roku māsas profesijai, kad saņēma piedāvājumu pastrādāt ar bērniem. Nolēma mēģināt. Uzsākot darbu, viņa saprata, ka ir nonākusi īstajā vietā: “Pilnīgi tāda kā dzirkstelīte bija.”

Lēna un neatlaidīga kāpšana un pabūšana visos līmeņos

Dita ir medicīnas māsa jau 27 gadus un visu šo laiku ir rūpējusies tieši par bērnu veselību. Sāka viņa kā jaunākā māsa BKUS novietnē “Gaiļezers”, kas tolaik bija bērnu slimnīca “Gaiļezers”. Dita strādāja par jaunāko māsu uzņemšanas nodaļā, bet tagad viņa ir BKUS galvenā māsa, Latvijas Māsu asociācijas prezidente un māszinību pedagoģe. Karjeras izaugsme nav bijusi viegla un ātra, bet tā ir sniegusi nenovērtējamu pieredzi un zināšanas.

Kā Dita pati saka, viņa ir izgājusi cauri visiem līmeņiem, kas iespējami medicīnas māsas karjerā. Tas viņai ir devis iespēju labāk risināt jautājumus un veikt savus pienākumus tagad: “Tev ir iespēja paraudzīties uz lietām gan kritiskāk, gan ar tādu kā empātiju daudzām lietām. Man tas ir palīdzējis atrisināt dažādus jautājumus un arīdzan nepieļaut tās kļūdas, ko esi pieļāvis un ko ir pieļāvuši kolēģi.”

“Kādam tas varbūt ir ārkārtīgi viegli nācis, kad pēc augstskolas kļūst par virsmāsu vai augstākā līmeņa vadītāju, vai vidējā līmeņa vadītāju. Man ir šie līmeņi bijuši solīti pa solītim – pakāp vienu solīti, tā kārtīgi izbaudot, nākamais solītis, tā kārtīgi izbaudot. Varētu teikt – nav tā, ka tādā skrējienā, bet katrs tas karjeras posms, pozīcija ir bijusi tāda ilga un noturīga, teiksim, caur izaugsmi. Stiprinot, lai tu kaut ko jaunu iegūtu, lai pilnveidotu, lai tu arī kaut ko mācītos.”

“Es teiktu tā, ka man jau ir tā izaugsme. No brīža, kad es esmu piedzimusi, līdz šodienai man ir bijusi mūžīgā kustība. Kustībā, kustība, kustība. Un vēl tas, kas man ir, – man ir tā neatlaidība. Ja ir konkrēts mērķis, es uz viņu eju. Es nezinu, vai tas ir slikti vai labi,” par savu dzīves ceļu prāto Dita. “Protams, varbūt es dažbrīd apstājos, varbūt, ka tas ir pa strauju.”

Katru jauno pieredzi, kas gūta, pakāpjoties pa karjeras kāpnēm, Dita uztver kā iespēju mācīties un pielietot jau esošās zināšanas. Arī Latvijas Māsu asociācijas prezidentes amats viņai ir izaicinājums, kurā noderēs visa līdz šim iegūtā pieredze.

Kā vienu no vērtīgākajām pieredzēm savā izaugsmē Dita vērtē darbu intensīvās terapijas nodaļā. Tas mācījis ne vien rūpes par pacientu, bet arī vairojis prasmi rīkoties krīzes situācijās un strādāt komandā, tāpēc tieši darbs intensīvās terapijas nodaļā ir tas, ko viņa iesaka pamēģināt ikvienam medicīnas studentam un jaunajai medicīnas māsai.